Aizsargi bija paramilitāra civiliedzīvotāju organizācija 1919.-1940. gados, kas vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu savā apkārtnē, un to vadīja policija. Aizsargu organizācija dibināta 1919. gada 20. martā. Dibināšanas un darbības pirmsākumos aizsargi bija administratīvās varas palīgspēks. Aizsargu uzdevums bija palīdzības sniegšana policijai noziegumu apkarošanā, patruļdienesta pildīšana uz satiksmes ceļiem, šaubīgu personu aizturēšana un to nogādāšana uz policiju personības noskaidrošanai, kārtības un drošības uzturēšana savu pagastu robežās. Sākotnēji dienestam aizsargos bija pakļauti visi 18-60 gadus veci vīrieši, kas dzīvoja saimniecībās ārpus pilsētām. Formēti aizsargi tika pēc teritoriālā principa.  Apriņķis bija pulka teritorija, pagasts – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, ne kaujas formējumi). Pulkus sīkāk sadalīja rotās, eskadronos un riteņbraucēju komandās. Katrs pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. Savu dienesta pienākumu pildīšanas laikā aizsargi tika pielīdzināti policijas dienesta personām. 1923. gadā tika apstiprināts pilns formas tērps. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un Aizsargu štābs. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija uz vietas dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti aizsargu organizācijai. 1921. gada jūlijā organizāciju reorganizēja: dienests vairs nebija obligāts, bet gan brīvprātīgs, aktīvo aizsargu skaitu ierobežoja līdz 50 personām katrā pagastā. Tā ar kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja Aizsargu valde. Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija Latvijas aizsargu kongress. 1923. gada 26. augustā Latvijas aizsargu kongresa apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārā ziņā - Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāvēja Aizsargu nodaļu padome, komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem. 1920. gados aizsargu organizācija bija apolitiska - valsts politiskajā dzīvē nepiedalījās, taču 30. gadu sākumā tās vadība nonāca Latviešu zemnieku savienības  ietekmē, politizējās, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē un sākot atbalstīt tikai šīs partijas politisko platformu un vēlāk kļuva par vienu Ulmaņa režīma balstiem. Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu aizsargu organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. 1936. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 1940. gada 1. janvārī aizsargu organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi . Organizācija tika likvidēta 1940.gada 23. jūnijā pēc padomju okupācijas sākšanās. Daudzi aizsargi un viņu ģimenes tika represēti jau 1941.gadā.

 -1937./1938. gadā LAO budžets ir divi miljoni latu, no kuriem valsts piešķirtais finansējums – 600 tūkstoši latu.

- 1926. gadā izveidojās LAO sieviešu nodaļa – aizsardzes. 30. gadu beigās viņu bija ap 12 tūkstoši.

- 1939. gadā izveidoja aizsargu jaunatnes organizāciju – jaunsardzi. Tajā bija 11 600 dalībnieku un 400 dalībnieču. LAO arī pirms tam rūpējās par jaunatnes patriotisko audzināšanu, uzņēmās šefību par mazpulkiem.

- 30. gadu otrajā pusē LAO bija 68 tūkstoši biedru (ieskaitot sieviešu un jauniešu nodaļas) jeb 3,6% valsts iedzīvotāju.

- Kara gadījumā aizsargi 1931. gadā spēja dot 30 tūkstošus ekipētu vīru.

- 60 – 70% aizsargu bija armijas militārā dienesta pieredze.