Stāsti
Katrīnas Kūkojas atsūtīto bilžu stāsts skatīts 1702 reizes, 1 komentāri


Katrīna Kūkoja laipni atsūtīja dažas no savā dzimtas bilžu pūrā atlasītajām fotogrāfijām, kas liecina par laiku pirms II pasaules kara un kara gadiem.

Ontons Kūkojs
Ontons Kūkojs
Kopā ar mammu
Ontons Kūkojs
Ontons Kūkojs
Kopā ar mammu
\/
Komentēt >    Rakstīt autoram
Selgas Krasovskas bildes skatīts 2213 reizes, 1 komentāri


2010.gadā 3x3 nometnē Mazsalacā ar dažām savas ģimenes bildēm iepazīstināja Selga Krasovska no Rencēniem

Alberts Dreimanis
Latvijas armijā ap 1930.gadu, dzimis 1908.gadā
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Lienes Rokpelnes ( Mauriņas) stāsts skatīts 2076 reizes, 1 komentāri

2010.gadā Mālpils 3x3 nometnē Liene Mauriņa laipni padalījās ar savas ģimenes dokumentu un fotogrāfiju materiāliem, atļaujot interesantākos publicēt šajā mājas lapā.

Kāzas
1932.gadā notika Emīlijas un Kārļa Mauriņu kāzas
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Stāsts par Jāni Pīnupu skatīts 3802 reizes, 10 komentāri


Špoģu vidusskolas skolēns Jānis Sokolovskis laipni piekrita publicēt savu sagatavoto stāstu par sava vectēva Eduarda Pīnupa brāli Jāni Pīnupu (dzimis 1925.gada 20.maijā, miris 2007.gada  16.jūnijā).  Ģimenei piederēja 23,5 ha zemes, Jānim bija vēl divi brāļi Staņislavs un Eduards, māsa Veronika. Jānis Pīnups dzimis Pelēču pagasta Kotļeru sādžas Vētraiņos. 1944.gada 26.augustā viņu, jaunu puisi no Jaunaglonas skolas sola iesauca Sarkanajā armijā. Pie Aiviekstes tika īsu brīdi apmācīts rīkoties ar ieroci un septembrī jau tika sūtīts kaujās. Piedalījies trīs uzbrukumos, viens pie Ogres forsēšanas, viens pie Madlienas. 1944.gada 17.septembrī kaujas laikā tika kontuzēts, kad atjēdzies no kontūzijas devies uz mājām. Slepus, izvairoties no dokumentu pārbaudēm uz ceļiem, Koknesē sadabūtās privātās drēbēs tērpies, nogājis kājām 250 km, 1944.gada 7.oktobrī naktī viņš pieklauvēja pie dzimtās mājas loga. Sākās briesmu pilna dzīve, slēpjoties no visiem, kas varēja uzzināt par viņa atrašanos mājās. Tika mājās un tuvējā mežā iekārtotas slēptuves. Rūpes par brāli Jāni uzņēmās visa mūža garumā brālis Staņislavs un māsa Veronika, kuri tādēļ neizveidoja savas ģimenes. Mājā netika ievilkta eklektrība. Cītīgi Jānis Pīnums slēpās pirmos 25 gadus, pēc tam viņs dažkārt iznāca no paslēptuves, jo bija jātiek pie ārsta Preiļos, bija arī citi braucieni uz Daugavpili, Rēzekni, Preiļiem. Pēc 1991.gada notikumiem, kad Latvija atkal kļuva neatkarīga valsts, Jānis Pīnups vēl nelegalizējās, jo Krievijas armija vēl nebija pametusi mūsu valsti. Tikai 1995.gadā 9.jūnijā viņs pieteicās Pelēču pagasta policijas iecirknī. Viņam piešķīra Latvijas pasi, personas kodu un valsts pabalstu.

Bēres
1940.gads, Jāņa Pīnupa vectēvā bēres, Veronika sestā no labās puses, tēvs ceturtais no labās puses, māte otrā pa labi no krusta ar melnu lakatu galvā
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Elzas Cīrules stāsts par savu vectēvu Jāni Imantu Cīruli skatīts 2005 reizes, 1 komentāri


Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas skolniece Elza Cīrule laipni piekrita publicēt savu stāstu par vecotēvu Jāni Imantu Cīruli (1921.-1995.), kurš otrā pasaules kara gados bija spiests dienēt vācu armijā - latviešu leģionā, bijis dezertieris, pēc tam  gandrīz nošauts no sarkanarmiešu puses, iesaukts dienēt Sarkanajā armijā, bijis Kurzemes frontē kaujās kā atmīnētajs 130.Latviešu strēlnieku korpusā 308.divīzijas 201.atmīnētāju vienībā, ticis 1945.gada 31.janvārī apcietināts un notiesāts uz nāvi, apžēlots un izsūtīts uz Krasnojarsku Sibīrijā, kur sabijis līdz 1953.gadam. Padomju laikos 1966.gadā reabilitēts un pēc tad arī saņēmis padomju militāros apbalvojumus.


1935.gads
1935.gadā Lejasciemā, Jānis Imants Cīrulis trešais no kreisās, priekšā vijole, muzikanti un aizsargi
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Ārija Mirdza Sīle par savu brāli Voldemāru Jāni Silgaili skatīts 3165 reizes, 1 komentāri


Ārija Mirdza Sīle dzimusi 1930.gadā, dzīvo Jelgavā un, satikta Jelgavā Brāļu kapos pie kādas kapu kopiņas, sāka stāstu par savu brāli Voldemāru Jāni Silgaili, kurš tika smagi ievainots un  dienu vēlāk mira no ievainojuma 1944.gada janvārī pie Neveļas, būdams latviešu 313.policijas bataljona dižkareivis. Cīņu biedri, neskatoties uz niknām kaujām, atkāpjoties zem ienaidnieku spiediena, spēja izdomāt, kā viņu mirušā cīņu biedra pēdējo vēlēšanos izpildīt. 11.janvārī ievainotais Voldemārs Jānis Silgailis mira 12.janvārī no smaga ievainojuma krūtīs.  Ievainojums tika gūts tādejādi, ka bunkurā bija negaidot ielauzies kāds padomju karavīrs un sācis šaut uz bunkura iemītniekiem. Voldemārs bija  atradies vistuvāk uzbrucējam, un viņš bija satvēris automātu aiz stobra, lai izrautu ieroci. Četras lodes bija trāpījušas rokās un piektā krūtīs. Cīņu biedri viņu, un vēl vienu kritušo kareivi ievietoja maisos, aizšuva tos, uzrakstīja Jelgavas pasta adresi un ievietoja vagonā kā pasta sūtījumu. Kaut arī Ludzā šo sūtījumu vācu komendants lika izņemt no vagona, latviešu pasta ierēdnis bija nepaklausījis un sūtījums sasniedza Jelgavu. Vecākiem tika piezvanīts un paziņots, ka viņu dēls ,atvests kā pasta sūtījums, un, ir saņemams pilsētas morgā. 1944.gada 28.janvārī kritušā karavīra izvadīšanā no Jelgavas Sv.Annas baznīcas piedalījās vai puse pilsētas.  Otru kritušo karavīru  Folkmani aizveda viņa piederīgie uz Iecavu, bet Voldemāru Jāni Silgaili apbedīja Jelgavā 1919.gadā kritušo latviešu karavīru brāļu kapos. Uz kapa uzlikto pieminekli padomju okupācijas gados iznīcināja, bet kapu sargs nenodeva  tuviniekus čekistiem, kas interesējās, kur ir piederīgie. Kapu sargs bija pateicis ka tuvinieki aizmukuši uz Ameriku. Visus padomju gadus Ārija Mirdza Sīle un viņas piederīgie tāpēc baidījās kopt brālā kapu. Foto un dokumentus ģimenes saglabāja ierakuši zemē pie mājas esošajā ceriņkrūma.


Voldemārs Jānis Silgailis
Dzimis viņš ir 1922.gada 27.jūlijā Lielvircavā. Vēlāk ģimene dzīvojusi Ugālē, no 1937.gada visi pārcēlušies uz Līvbērzes Melnupju mājām, jo tēvs bijis mežsargs. Bilde fotografēta Jelgavā 1938.gadā saņemot pasi.
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Marijas Avotiņas stāsts skatīts 2125 reizes, 2 komentāri

Mana vecmāmiņa Ruta Ruņģe, dzimusi Bāliņa piedzima 1931.gadā Rīgā. Bērnības vasaras viņa pavadīja pie saviem vecvecākiem Pētera un Minnas Kalcenaviem Vecmīlgrāvī, bet ziemas savās vecāku mājās Rīgā. Vecāki - Elza Kalcenava (vēlāk Bāliņa) un Edgars Bāliņš, būdami mākslinieciski, radoši un izglītoti, jau bērnībā ievadīja viņu mākslas, literatūras un īpaši mūzikas pasaulē. Jau no 7 gadu vecuma sāka mācīties klavierspēli, bet, tad visu pārtrauca karš, arī skolas gaitas Rīgas 8. Maija pamatskolā. Kara gados visa Bāliņu ģimene bija spiesta pārcelties uz vecvecāku mājām Vecmīlgrāvī, un, lai vieglāk varētu iegūt iztiku, nācās turēt govi. Brīžiem mājās dzīvoja vācu kareivji, pēc tam sarkanarmieši. Nācās piedzīvot apšaudes, pār galvām svilpoja lodes. Kad vecmāmiņai bija 14 gadi, karš bija pārciests un tad sākās mācības Rīgas 2. Vidusskolā. Gan par mūziku, gan medicīnu nebija zudusi interese un viņa izšķīrās par labu medicīnai- farmācijai, jo, mācīties par pianisti, bija jau par vēlu. Beidzot vidusskolu, viņa nokārtoja eksāmenus Medicīnas Institūtā Farmācijas fakultātē un mācījās tur līdz 1955. gadam. Pēc Medicīnas Institūta beigšanas 5 gadus obligāti bija jāstrādā aptiekā. Paralēli darbam Ventspils 13.aptiekā, viņa iestājās Ventspils Mūzikas vidusskolā, bet, tā kā bija ļoti grūti apvienot atbildīgo aptiekas darbu -aptiekas pārvaldnieces vietnieces amatu - ar mācībām mūzikas skolā, viņa pameta mūzikas skolu, bet turpināja izglītoties pie diviem ļoti labiem pedagogiem - Dzintara Kļaviņa un Magdas Rozes. 1960.gadā bija atstrādāti obligātie 5 gadi aptiekā un vecmāmiņai bija tā laime iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Muzikoloģijas nodaļā. Sapnis bija piepildījies. Mācības bija interesantas, jo bija iespēja mācīties pie tādiem ievērojamiem pedagogiem kā Lūcijas Garūtas, Arvīda Žilinska, Oļģerta Grāvīša, Jāņa Ivanova, Lias Krasinskas, Valentīna Utkina u.c. Konservatorijas mācību laikā viņa papildus strādāja Cēsu Alfrēda Kalniņa Mūzikas vidusskolā. Strādājot Cēsīs, viņu ievēroja Latvijas Radio redaktore Vija Briede un laimīgā kārtā vecmāmiņa sāka ierakstīt svētdienas pārraides ,,Ja jūs mīlat mūziku” . Bet pēc tam Latvijas Radio mūzikas redakcija uzaicināja viņu strādāt par mūzikas redaktori. Šajos gados viņa uzrakstīja grāmatu par dziedoni Žermēnu Heini - Vāgneri un atmiņu krājumu par dziedoni Artūru Frīnbergu. Pēc konservatorijas beigšanas vecmāmiņa sāka darbu Latvijas Radio par klasiskās mūzikas redaktori. 1966. gadā iepazinās ar savu topošo vīru Igoru Ruņģi. Tālāka dzīve kā jau daudziem- ģimene, darbs, mazbērni.


Studiju gados Jāzepa Vītola Latvijas PSR Valsts konservatorijā
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Aksildas Petrēvicas stāsts par vectēvu skatīts 1873 reizes, 1 komentāri

Man vecvecvecāki Ozoli I pasaules karā devās bēgļu gaitās. 1920.gadā atgriežoties Latvijā mana vecāmamma, 15 gadīga meitene, kādā stacijā skrēja pēc dzeramā ūdenim, bet atgriežoties nepaspēja ielēkt vilcienā un pakļuva zem tā. Vispār jau veicās, jo nobrauca tikai puspēdu labajai kājai. Tad, kad vēlāk bija klāt mīlestības laiks, iemīlētā puiša vecāki neļāva savam dēlam precēt kroplu meiteni. Mana vecāmamma mācījās par šuvēju, tur arī noskatīja pavisam zaļu puisi - Nikolaju Eiženu Kanševski, dzimušu 1911.gada 5.aprīlī kaut kur ap Liepājas pusi (radi Bunkā). Pati viņa tad, kad precējās, jau bija krietni vecāka, dzimusi1905.gadā.
        Līdz karam jau bija gājis visādi - dzimušas divas meitas, vectēvs notrallināja vecāsmammas biznesu Saldū - protams šuva, un bija viņiem tāds mazs veikaliņš, tā kā kulinārija (vecāmammai  bija labs ķēriens uz visādām špeizēm). Vispār jau mēs ģimenē rūgti pasmejamies - nebūtu Nikolajs bijis tāds klakermanis, būtu visi  nonākuši Sibīrijā.
        1939.gadā ģimene atgriezās atpakaļ Aizupē, kur no Cīravas pārcelta Meža skolu. Cīravā  PSRS kara bāze - tas ķer manus tēva vecākus, tos pārceļ uz Aizupi. Vectēvs jau krievu laikos - 1940. gadā sāk strādāt. Kad nāk iekšā vācieši, viņš ar padomju armiju atkāpjas. Igaunijā krīta gūstā. Nonāk atpakaļ Latvijā kā karagūsteknis. Daļu krievu gūstekņu deva saimniekiem, lai viņi palīdzētu novākt ražu. Vectēvs arī spēra soli uz priekšu, lai pieteiktos, bet kāds tad pasaka, ka viņš ir latvietis.Tā viņš nonāk Rīgā cietumā. Tur, būdams skroderis, kādam vācu virsniekam uzšuj ādas mēteli, tas, apmierināts par darbu, ļauj uzrakstīt mazu vēstulīti sievai.       
Vecāmamma veda paciņu (no Aizupes ar divriteni līdz Slokai, tad ar vilcienu). Bet vectēvu ar citiem ieslodzītajiem aizsūta uz Jelgavas cietumu, tad, tālāk uz Franciju. Nu nāk stāsts, ko es bērnībā uzskatīju par izdomu, tikai īsi pirms nāves vectēvs izvilka mazu koferīti un sāka rādīt dokumentus. Likās, ka vēl būs daudz laika runāt.....Nepaspējām. Bet tas, ko viņš teica ir, ka cietumniekus atbrīvojuši franču partizāni, vectēvs pēc tam iesaistījies arī sabiedroto armijā. Nekad neesmu dzirdējusi, ka vectēvs būtu gājis cauri kādām filtrācijas nometnēm. Vienīgais, žēlojās ka Francijā bijis leitnants, bet pie krieviem tikai ierindnieks.
Humoram - vectēva 1.dzēruma pakāpe - dzied: Mazs kukainīts pa jūru peld...
                                     2.dzēruma pakāpe - runā un dzied vāciski...
                                     3.dzēruma pakāpe - runā franču valodā, tad iet gulēt, kad ceļas augšā vecāmamma ir uzvārījusi skābeņzupu.     
 


Šuvēju darbnīca
Liepājā 1930.gadā.
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Anitas Kodores iesūtītās fotogrāfijas. skatīts 1843 reizes, 2 komentāri

Anita Kodore laipni atsaucās aicinājumam ļaut publicēt fotogrāfijas, kas glabājas viņas dzimtas albūmos. Fotogrāfijas stāsta gan par tiem, kas I pasaules kara laikā nokļuva Krievijā un pēc tam pilsoņu kara notikumos, gan par tiem, kas palika Latvijā. Ir fotogrāfijas par kurām ir ļoti skopi komentāri.

Lielvārde ap 1900.gadu
Anna un Andrejs Ābeles Lielvārdē, ar meitas Marijas bērniem Valdu un Hariju.
>
Lasīt visu >     Komentēt >    Rakstīt autoram
Landsbergas Maldas kundzes bildes skatīts 1723 reizes, 2 komentāri


Atsaucoties uz aicinājumu padalīties ar vēsturiskām bildēm atsaucās Malda Landsbergas kundze, tagad pensionēta skolotāja. Neliels ieskats Jelgavā 20.gadsimtā no 30- 60.gadiem.


1958.gada plūdi
Pie savas mājas Šķūņu ielā 7. plūdu laikā 1958.gadā stāv pati Landsbergas kundze.
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Reņģe skatīts 2103 reizes, 1 komentāri

Auces, Dobeles, Vadakstes apkārtnes pētniece Inta Tuza atsūtīja interesantas bildes. Šajā galerijā par Leišmali Reņģes un Rubas apkārtni.

Reņģes stacija 30.gados.
Leišmales stacija
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
No Ludzas puses skatīts 1826 reizes, 1 komentāri


No Ludzas saņēmu fotogrāfijas, ko sūtīja Sandra Vorkale. Sandra daudz domā par savu dzimtas vēsturi un nolēma padalīties ar dažām fotogrāfijām. Tajās skatoties ierunājas Latgale, tas, kas ir tikai Latgalei īpašs, un arī tas, kas mums visiem latviešiem pagātnes gājumā kopīgais. 

Sandras Vorkales sūtītās bildes

Jauniesaucamie Latvijas armijā
Latgales puiši dodas uz iesaukuma vietu Latvijas armijā.
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Atmodas laiks - Jelgava 1991.gada augusts skatīts 2281 reizes, 1 komentāri
No Māra Matrevica fotoarhīva

Pēc PSRS saglabātāju puča izgāšanās Maskavā Latvijā sākās padomju laika simbolu - ļeņinekļu demontāža. Šīs bildes publicēju pateicoties Mārim Matrevicam, kurš toreiz bija aktīvs tautfrontietis, Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības aktīvists
 

LNNK biedra apliecība
LNNK biedra Māra Matrevica apliecība.
>
Komentēt >    Rakstīt autoram
Roberts Rubenis - Rubeņa bataljons Ugālē skatīts 7999 reizes, 3 komentāri

1944.gadā, kad Latvijā ienāk atkal Sarkanā armija, daudzi vīri ķerās pie ieročiem, lai mēģinātu aizstāvēt savu zemi pret šo ienaidnieku. Veidojas kureliešu grupas, kas sadarbojas ar Konstantīna Čakstes vadīto Latvijas Centrālo Padomi, cerot ,ka varēs atjaunot Latvijas valstiskumu. Cīņa paredzama ar diviem ienaidniekiem, gan ar nacistiem, gan ar sarkanajiem. Roberts Rubenis - jauns leitnants, latviešu puisis, kurš 1944.gada novembrī Kurzemē Ugāles mežos komandēja bataljonu, nolēma pretoties vācu pavēlēm nolikt ieročus. Spilgts piemērs latviešu vēlmei atgūt valsts neatkarību II pasaules kara laikā. Fotogalerijas tapšanā liels paldies Roberta Rubeņa mazmazdēlam Linardam Drukmanim.

Lasīt visu >     Komentēt >    Rakstīt autoram