Daiga Kalniņa - žurnāliste un fotogrāfe, laipni atļāva publicēt fotogrāfijas no savas ģimenes arhīva. Strēlnieku laika fotogrāfijas no tagadējā Ogres novada Taurupes pagasta Plunču māju Lazdiņu ģimenes arhīva, ko no strēlnieku gaitām pārnesuši Andrejs un Verners - Aleksandrs Lazdiņi. Pievienoju šim fotostāstam Daigas Kalniņas atsūtīto rakstu par savu tēvu Valdi Lazdiņu.

„Fotogrāfiju nozīme cilvēkvēstures laikmeta dokumentācijā. Valda Lazdiņa foto arhīvs.”

                            Nordic Light 2011’, Kristiansund
 
       Fotogrāfijas veido tiltus uz pagātni un uz sevi, paplašina un padziļina vēsturisko atmiņu. Tās dod sajūtu, ka pagātnes notikumus esam redzējuši savām acīm. Fotogrāfijas dara laiku sajūtamu. Fotogrāfijas ir kā brīnumnūjiņa, kuras pieskaršanās atsevišķiem pagātnes mirkļiem palīdz izgaismot pagātnes tumsā nogrimušo.
Cik daudz mēs zinātu par savu pagātni, ja nepūlētos ko izzināt?
      Tēva Valda Lazdiņa (1936–2007) fotogrāfijas mūsu dzimtai ļāvušas uzzināt, saprast un izvērtēt tik daudz, ka to var salīdzināt ar kādu piemēru no Norvēģijas. Tas ir Vikingu muzejs Borgē, Lofotu salās, kur apjomīgā vikingu dzīvojamā ēka ar mūsdienu amatnieku un meistaru darinātu iedzīvi un sadzīves priekšmetiem veidota iespējami precīzi pēc autentiskiem paraugiem, restaurējot 1000 gadus senu pagātni. Tomēr patiesi autentisks tajā ir vienīgi niecīgs arheologu atrasts priekšmets – zem lupas skatāms kāda senā norvēģa amulets.   
    Tas, ko pētot un komentējot Valda Lazdiņa foto arhīvu, bijusi iespēja iegūt, salīdzināms ar šo apjomīgo seno vikingu jaunbūvi, izrautu no aizmirstības. Savukārt ar niecīgo amuletu zem lupas salīdzināms tas, kas bija zināms pirms Valda Lazdiņa fotoarhīva atklāšanas.
      Omnia mea mecum porto. Visu sevi es nesu sev līdzi. – Teic sena atziņa. 
Esmu uzaugusi tēva vecvecvectēva paaudzes 19. gadsimta pirmajā pusē līdumā iekoptās mājās Plunči, kurās tagad dzīvo jau sestā vienas dzimtas paaudze. Ņemot vērā Latvijas sarežģīto 20. gadsimta vēsturi, šis ir visai neparasts gadījums, kad kādās mājās turpat 200 gadus bijusi iespēja dzīvot tikai vienas dzimtas pārstāvjiem, izņemot astoņus piespiedu izsūtījuma gadus, ko ģimenei nācies aizvadīt Sibīrijā.
     20 gadu vecumā, kad septiņus gadus ar fotogrāfiju jau biju nodarbojusies pati un, kad Latvija ieguva neatkarību atkārtoti, es sev un, kā izrādās, arī citiem atklāju tēva foto negatīvus, no kuriem līdz tam brīdim pats autors bija izgatavojis tikai dažus attēlus. Atklājums ietekmējis tālākos notikumus.   
    1957. gada jūnijā divdesmit viena gada vecumā Valdis Lazdiņš atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, kurp viņš kopā ar ģimeni bija Staļina režīma deportēts. Viņš no Sibīrijas pārveda divpadsmit 35x24 mm fotofilmiņas, kas ilgi Latvijā bija vienīgais zināmais tāda apjoma viena autora fotonegatīvu arhīvs, kas fiksēts deportāciju laikā.
    Specnometinājuma vietā Tomskas apgabala Veršiņinas sādžā Valdis Lazdiņš mācījās fotografēt, bez elektrības un laboratorijas aprīkojuma īpašos apstākļos attīstīja fotofilmas un izgatavoja pirmās attēlu kontaktkopijas. Bet mājupceļš uz Latviju viņu pacēla radošā lidojumā, kas turpinājās sociālistiskās Latvijas 1950. – 1970. gadu realitātē. Sevi neapzinoties kā fotogrāfu, Valdis veidoja vizuālu dienasgrāmatu. Viņš ar patstāvīgu un brīvu, ar komunistiskās ideoloģijas un foto stilu skolotāju neiespaidotu redzējumu fiksēja to, kas viņam cilvēciski šķita nozīmīgs, neapzināti aizpildot ļoti būtisku laika lentas posmu par to, kas notika aiz padomju dzelzs priekškara pēc 2. pasaules kara, par ko patieso informāciju PSRS rūpīgi slēpa.
      Rietumu mediju telpā vērojamais vizuālo tēlu trūkums ar liecībām par komunistisko totalitārismu ir galvenais iemesls tam, ka prasība pēc vēsturiskā taisnīguma un komunisma noziegumu un īstenoto represiju nosodījuma saduras ar pretestību Rietumu demokrātiju varas gaiteņos, akadēmiskajā vidē un plašākā sabiedrībā. Padomju arhīvos atrodamā vizuālā informācija ir daudz nabadzīgāka nekā Trešā Reiha arhīvu mantojums. – Komunisti bija tālredzīgāki par nacistiem un sargājās atstāt vizuālās liecības. Pat tas skopais foto un kino materiāls, kas ir pieejams, Eiropā nav pietiekami izplatīts. Deportāciju tēma joprojām tiek pieklusināta cerībā, ka visi notikušā liecinieki apmirs. 
      Tas, ka Valda Lazdiņa fotoarhīvu ir izdevies saglabāt, bez tam saglabāt arī negatīvos, - ir īsts brīnums. Šis fotoarhīvs sagādā daudzus pārsteigumu. Vispirms pārsteidzoši ir tas, ka Valda Lazdiņa foto arhīvs vēl pirms deviņiem gadiem bija tikai vienas ģimenes fotoarhīvs. Stāsts par to ļauj izsekot, kā šķietami mazvērtīgais kļūst par vērtību. Kā personīgās vēstures liecības kļūst par Latvijas un pasaules kultūras mantojumu.
       Bet toreiz fotogrāfs satina fotofilmu rullīšus zīdpapīrā, salika tos bitenieka – tēva brāļa Vernera – dotās koka kastītēs un noslēpa mazā, paštaisītā koka skapī uz 40 gadiem, jo padomju varai veids, kā viņš 1950. gados skatījās uz pasauli, nebija vajadzīgs un vēlams....Autors attēlos ierakstīja mums tagad nolasāmu vēstījumu.
     Nākas secināt, ka Valda Lazdiņa izvēle – ļaut savam jaunībā spilgti uzplaukušajam talantam neīstenoties fotogrāfa profesijā – tā bija viņa kā padomju režīma disidenta izvēle. Viņš negribēja, lai totalitāras valsts ideoloģija viņa talantu izmantotu un izniekotu. 
      Pirmais, kas piesaistīja tēva fotogrāfijās, bija no melnbaltajiem šaurfilmu negatīviem sajūtamais emocionālais starojums, - saviļņojoši gaiša enerģija, lai gan fotografētā realitāte vēstīja par ko citu.
       Kolekcijas nosaukums ,,Mājupceļš” ir kā fiziskas, tā garīgas atgriešanās burtiska nozīme un metaforisks jēdziens. Daudzi no izsūtījuma Sibīrijā 1950. – 1960. gadu PSRS realitātē okupētajā Latvijā atgriezās vēl biedējošākā svešumā. Deportētajiem, kas atgriezās, neļāva dzīvot iepriekšējās dzīvesvietās vai 100 kilometru rādiusā ap Rīgu. Daudzi tā arī nekad netika atpakaļ savās mājās, kas bija nojauktas vai tajās dzīvoja citi. Padomju totalitārā režīma represijas turpinājās līdz pat 1980. gadiem. No tām turpina ciest kā represēto bērni, tā bērnu bērni. No izsūtījuma pārbraukušie netika uzņemti augstskolās, tika atstumti no darba un sabiedriskās dzīves. Dzīvoja neuzkrītoši un bieži strādāja vienkāršus, pat mazkvalificētus, savai izglītībai, talantam un vēlmēm neatbilstošus darbus. PSRS cilvēki tika iebaidīti klusēt par notikušo un notiekošo. Sāpināja neziņa par bojā gājušiem radiniekiem. Izsūtītie konfiscētās mantas un īpašumus parasti neatguva. Mājas sāka atgūt tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Kāda represēta sirmgalve rādīja vēl 1990. gados no mežmalas slepus fotografētas viņas tēva mājas, kur joprojām dzīvoja padomju varas izmitināti cilvēki, kuri nelaida viņu šīm mājām pat tuvumā. Dubultā morāle, meli un fasādes kults, politiskās un valsts pārvaldes neveiksmes mūsdienu Latvijā, kam seko labprātīgā ekonomiskā deportācija jeb Latvijas iedzīvotāju izbraukšana no valsts lielā mērā ir padomju mantojuma sekas, kas nav pietiekami izvērtētas.
     Taču neapstrīdamas liecības ir foto dokumenti, vēl jo vairāk, ja tie ir patstāvīga skatiena, asa prāta un jūtīgas sirds veidoti. Anrī kartje Bresona vārdiem – fotografēt, novietojot galvu, aci un sirdi uz vienas stīgas. 
      Gatavojot fotogrāfiju izstādi „Mājupceļš”, radās jautājums, kā vienā zemnieku ģimenē radusies tāda interese par fotogrāfiju? Izrādās, Lazdiņu dzimtā, jau 19. gadsimta beigās, sākot ar 1890. gadiem, uzsākts veidot vairākus dzimtas foto albumus. Tie liecina, ka jau sākotnēji tas darīts ar vairāk vai mazāk apzinātu izpratni par fotogrāfijas cilvēcisko un kultūrvēsturisko nozīmi. Turpmākie notikumi liecina, ka Lazdiņu dzimtā fotogrāfiskā sēkla kritusi auglīgā augsnē. Dzimtas foto arhīva sākums ir divi mazi pastkaršu lieluma albumiņi, ko, ciemojoties Plunčos Lazdiņiem ap1890. gadu iedāvinājis vecvecmāmiņas, Madlienas Lielās muižas pārvaldnieka maitas Elizabetes brālis Aleksandrs Skuja, kad izlēmis pārbraukt dzimtenē no Maskavas, kur darbojies par mācību spēku (pasniedzēju) augstskolā. Jau drīz Lazdiņiem ir vairāki ģimenes albumi. Pagātnes gaismu nesošos četrstūrīšus varam lasīt kā Latvijas vēstures grāmatu. 
     Plunču iepriekšējā saimnieka un fotogrāfa tēva Andreja Lazdiņa jaunības gadi iekrita Pirmā pasaules kara un Latvijas valstiskuma veidošanās laikā, kad viņš kopā ar brāli Verneru  aizgāja latviešu strēlniekos, cīnījās Nāvessalā, Ložmetējkalnā, kā arī cerībā uz labāku pasaules kārtību devās glābt Krievijas revolūciju. Vecie fotoalbumi liecina, ka Andrejs un Verners nav žēlojuši līdzekļus, lai no savām strēlnieku gaitām pārvestu mājās arī visai daudz fotogrāfiju, ar kurām starp kaujām frontē piepelnījās daži 20. gadsimta sākuma fotogrāfi. Taču abi brāļi ātri apjauta Krievijas sarkanā boļševisma totalitāro būtību un drīz atgriezās Latvijā, tēva mājās un savā saimniecībā.
Ar ļoti lielu darbu, prasmīgu saimniekošanu un goda prātu 20 Latvijas pirmās brīvvalsts neatkarības gados Plunči kļuva par vienu no apkārtnes pazīstamākajām, turīgākajām saimniecībām. Tās saimnieks Andrejs Lazdiņš darbojies arī politikā kā Latviešu Zemnieku savienības biedrs, vadījis Latvijas Krājaizdevumu sabiedrības filiāli, bijis Lauksaimniecības kameras biedrs, darbojies Piensaimnieku biedrībā, dibinājis Aderkašu pienotavu, kas darbojās vēl arī padomju gados līdz 1990. gadiem. Viņš iemantojis lielu apkārtējo cilvēku atzinību un cieņu, kas vēlāk mīkstināja padomju represijas pret viņa ģimeni.
     Vecie fotoalbumi liecina, ka Plunču sētā izmantota katra tolaik retā iespēja, lai saimnieku ģimene kopā ar puišiem un meitām vai ciemiņiem nofotografētos. 
     Taču ne cilvēcība, ne godaprāts, ne tradicionālās vērtības komunistiskajai Staļina varai neko nenozīmēja. Padomju okupācija 1940. gadā kā ass asmens pārgrieza brīvās Latvijas laika ritējumu. Un, protams, Plunču saimniecību, kurā 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanā līdz ar 12 ēkām, desmitiem lopu, 214 pūrvietām (80 ha)zemes bija uzskaitītas arī vairāk kā 20 lauksaimniecības tehnikas vienības, kuras galva bija sabiedriski un politiski aktīvs, Staļina pakalpiņi automātiski ieskaitīja tautas ienaidnieku kārtā, ko bija paredzēts iznīcināt. 
     1940. gados Lazdiņu fotohronika pārtrūkst. No teju 15 gadus ilga perioda starp 1941. un 1956. gadu, kas ietver karu, trīskāršu okupāciju, ģimenes došanos pajūgā bēgļu gaitās uz Kurzemi, vairoties no frontes līnijas, kolektivizāciju un izsūtīšanu uz Sibīriju, atrodama tikai viena fotogrāfija. – 1947. gada pavasarī Plāteres pamatskolas skolēnu pulciņš pie laika zoba sacaurumota šķūņa skolas pagalmā. Priekšā stāv Valda mazā māsiņa Ausma. Un melna, gara, draudīga, zaraina koka ēna. Tolaik drošs nevarēja justies neviens.
    Pirmās masu deportācijas Latvijā notika 1941. gada 14. jūnijā, kad uz Sibīriju un Gulaga nometnēm tika aizvesti 15 424 cilvēki, valsts pārvaldes, armijas pārstāvji, sabiedriski un saimnieciski aktīvākie, galvenokārt inteliģence, kas veidoja valsts mugurkaulu, Taurupes pagastu neskar. No kaimiņiem, Plāteres pagasta deportētajām 13 ģimenēm neatgriezās neviens. Taču 1949. gada 25. martā no Taurupes uz Sibīriju izveda divtik – 33 ģimenes, 99 cilvēkus. To skaitā bija arī Lazdiņu ģimene ar trim bērniem, kuru vidū 12 gadus vecais Valdis, kurš dienasgrāmatā par izvešanas rītu ieraksta dažus aprautus vārdus: „Atkusnis, migla, izved uz Sibīriju.” Tieši tādu miglainu marta skatu, Valdim Sibīrijas vatenī stāvot “Plunču” pagalmā un skatoties uz mājas ceļu, pa kuru toreiz aizveda, fiksējis tēvabrālis Verners 1959. gada martā, pēc desmit gadiem atkal esot tēva mājās. Uz Sibīriju no vairāk nekā simts gadus koptās “Plunču” saimniecības Valdis tika izvests kopā ar māsām Dzintru un Ausmu, ar māti Martu, tēvu Andreju un tēvamāsu Martu.
   Izvedamos ar mantām vispirms savāca vecā Kurma Kroga, toreiz Taurupes ciema izpildkomitejas zālē, lai vakarā vestu tālāk uz „iekraušanas” staciju Suntažos, kur jau gaidīja vilciena sastāvs ar lopu vagoniem. Pie vecā Kurma kroga ēkas mūsdienās ir piemiņas plāksne, kur lasām: „Šajā ēkā 1941. gadā par Taurupes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju strādāja Roberts Ozoliņš (1896. 18. 11. – 1982.21.07.), kura pašaizliedzīgās rīcības rezultātā 1941. gada 14. jūnijā padomju režīms no pagasta neizsūtīja nevienu iedzīvotāju.” R. Ozoliņš bija viens no dažiem drosminiekiem, izpildkomitejas priekšsēdētājiem, kuri, riskējot paši ar savu un savas ģimenes likteni, 1941. gadā pirms deportācijām devās uz VDK Rīgā, lai rakstiski galvotu, ka viņa pārziņā esošajā teritorijā nav nevienas padomju varai nelojālas personas.
     Kad 1949. gada 25. marta rītā izvedēju pajūgs ar bruņotiem kareivjiem iedrāzies Plunču pagalmā, Valda mamma nesusi siena nastu lopiem. Viņa atceras, ka izvedēja, toreizējā Taurupes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja Pauļa Lūša izkliegtie vārdi: „Tu liec to nastu nost, tev jābrauc uz Sibīriju,” šķituši skanam kā kapu zvans. Neskatoties uz šoku un apjukumu, kad pus stundas laikā bija jāsagatavo līdzi ņemamais visai ģimenei baisam nezināmajam, Lazdiņi uz Sibīriju pamanījās paņemt līdzi arī vecos ģimenes foto albumus. Izsūtījumā tie diendienā skatīti tā, ka lapas birst ārā, jo šie albumi garos, smagos izsūtījuma gados bija vienīgā saikne ar dzimteni. Albumi bija viens no rosinātājiem 19 gadu vecumā Valdim, esot izsūtījumā, sākt fotografēt arī pašam.
     Pēc sešiem izsūtījumā aizvadītiem gadiem Valdim radās iespēja strādāt būvbrigādē kādā citā kolhozā aiz Tomas upes. Pusgada laikā viņš bija sakrājis piecdesmit piecus rubļus, kas tiem apstākļiem esot bijusi visai liela nauda. Kādu dienu nav paspējis nokļūt mājās Veršiņinas sādžā un izlēmis pārnakšņot turpat ļespromhozā otrpus Tomas upes pie citiem izsūtītajiem latviešiem – Bļodnieku ģimenes, kuras galva fotografējis ar 6x6 cm platfilmas kameru Ļubiķeļ. Tobrīd ūsa, kā Valdis dēvēja Staļinu, jau bija kritis un izsūtīto latviešu ģimenes pa vienai vien jau sāka atgriezties dzimtenē. Viņš nevilšus aptvēris, ka fotogrāfijas ir tas, ko var paņemt līdzi uz Latviju no saviem jaunības romantikas apvītajiem, lai arī grūtajiem Sibīrijas gadiem. “Gribētos mirkļus šādus tādus, kaut ko vienreizēju piefiksēt,” savu vēlmi sākt fotografēt toreiz pamatojis deviņpadsmitgadīgais jauneklis.
     1956. gada pavasarī viņš cītīgi lasījis izsūtītās Bļodnieku ģimenes aizdoto grāmatu “Fotogrāfija 25 nodarbībās”, ko tās īpašniekiem tā arī nav sanācis atdot. Diena, kad nopirkta fotokamera, palikusi spilgti atmiņā. Valdis Lazdiņš stāsta: „Man fotogrāfija sākās gan nejauši, gan pie pirmās iespējas. Līdzko Sibīrijā radās pirmā paša pelnītā nauda, tā radās tāda ideja, ka vajadzētu fotoaparātu. Bija marta mēnesis, kad biju aizbraucis uz Tomsku. Man kabatā bija pusgada laikā sapelnītie piecdesmit pieci rubļi. Tur bija tāds kultūrpreču veikals pie lielā tirgus. Iegāju tajā, un toreiz bija pievesti fotoaparāti, kas tolaik tur, Krievijā, maz ienāca. Tai dienā bija trāpījies pievedums. Arī vietējie pirka. Dārgākais bija Kijev, kas maksāja simt divdesmit rubļu. Nosiekalojos, bet... Bija Zorkij, “fediņi”... Es paņēmu FED.” Visu naudu atdevu par fotoaparātu, divām filmiņām, ķimikālijām – puslitru attīstītāja un fiksāžas, un par mazu paciņu fotopapīra 6x9 centimetru lielumā. Mājās braucot, kaimiņos vietējie krievi prasīja: “Čto ti kupil?”  Es saku: “Maļeņkuju žeļezku.” Viņi pretim: “Začem ti jejo kupil?” Es atbildēju: “Možet biķ prigoģitsa kogda ņibuģ!”
    Laboratorija bija mājas pagrabā pie kartupeļiem, jo elektrības jau arī nebija. Svece bija, ūdens spainis un divas puslitra burciņas: vienā attīstītājs, otrā – fiksāža. Un divi stikla gabaliņi, ar ko saspiedu papīru ar filmiņu. Tādi bija mani pirmie fotomirkļi uz papīra.”
     Tūlīt pēc pirmās filmas eksponēšanas Valdis ar milzu interesi meties pie tās attīstīšanas. Lazdiņi mitinājušies dzīvošanai pielāgotā mājiņā pie sādžas kapsētas, kur neviens vietējais negribējis dzīvot. Tikai aizlāpot caurumus jumtā un sienās, uzvelkot tai vaļenkus (apmetot metru augstu un metru platu zemes kārtu, ko pavasarī atkal grābj nost), mājelē var pārlaist bargo ziemu. Bet līdz tam sešiem Lazdiņiem tikai kāds kaktiņš citu mājokļos. Bet liels ieguvums – sava mājiņa, kura bijusi tikai viena istaba un tās vidū zem grīdā noceļamas lūkas – kartupeļu pagrabs, jo citādi mīnus 50 grādu Sibīrijas salā kartupeļi sasaluši. Pagrabā starp kartupeļiem Valdis atradis aptumšotu telpu savām fotonodarbēm. 
     “Pirmā firma sagāja grīstē. Kā iemērcu, tā sacepās – nevarēju atrullēt. Atradu – grāmatā bija rakstīts, ka jāsataisa perforators. Nokasīju sabojātajai filmai emulsiju, izvēru caur perforāciju makšķerauklu un satinu to kopā ar nākamo filmu,” stāstīja fotogrāfs. Nebijis naudas ne fotofilmu attīstīšanas tankiem, ne palielinātājam. Pirmā filmiņa, ko izdevies attīstīt, bijusi sagaismota, neasa, tomēr ar katru nākamo veicies aizvien labāk. Pirmajos izsūtījumā fiksētajos kadros Valda tētis uz sniegota lauka Lārinā pajūga ragavās vāc atstātos salmus. Citā attēlā Lazdiņu apdzīvotā mājiņa, bet attēlam pāri perforācijai izvērtās makšķerauklas nospiedums. Vēl citos – kalnaini taigas skati un izsūtītie latvieši meža darbos, kur īpaši portretēts no Rankas izsūtītais  Oskars Čemurs. Un, protams, Sibīrijas dzīvības devēja – daba, arī draugi, māšele Dzintra, tētis, mamma un uzticamais draugs Džeks.
     Teju reizē ar fotografēšanu Valdis sācis savas mednieka gaitas. Džeks Valdim palīdzējis medīt dažādas taigas radības. Par burunduka ādiņu maksāja piecas kapeikas. Sādžā katram puikam bija šautene. Daži stroķi vēl no Napoleona laikiem. Pēc neliela remonta šaujamos izmantoja kopīgās zaķu un vāveru medībās. Zupai un cepetim šautas pat līdakas.
      Kādā no izsūtīto ikdienas mirkļiem Dzintra sakopj novalkātās drēbes. Trūkst ziepju. Mazgā ar sārmu un pelniem, kas saēd rokas. Daļa no līdzpaņemtā apģērba tika izmainīts pret ēdienu. Vēlāk apģērbs ģimenei tiek šūts un pāršūts ar rokām un adatiņu. Māsa Andrejam drēbes nolāpījusi pudu smagas - ielāps uz ielāpa. Citā attēlā – Dzintra mājeles pagalmā. Tikai laimīga nejaušība – saslimušais tētis nokļūst tajā pašā Tomskas slimnīcā, - meiteni glābusi no Čemuru ģimenes jaunākā dēla likteņa, kurš, aizvests uz slimnīcu, tā arī pazudis. Māte un brālis viņu meklēja Sibīrijā visu atlikušo mūžu. 
      Bet daži izbraukšanas fotomirkļi mājupceļā uz Latviju ir kā īsti fotomednieka meistarstiķi. Te Veršiņinas sādža. 1957. gada 22. jūnijs plkst. 10.00. Šoferis vēl vēro aizbraucējus. Pēc mirkļa viņš iedarbinās ZIS-5 (ZIS – Zavod imeņi Staļina), Dzintra auto kravas kastē apsēdīsies uz Sibīrijā smagā darbā ģimenes nopelnīto - dažiem graudu maisiem, un sāksies izsūtīto mājupceļš. Automašīnā latvieši kopā ar sādžas iedzīvotājiem, kuri ar kolhoza auto brauca uz tirgu Tomskā. Citā attēlā kravas auto jau laižas lejup no kalna, kurā palicēju stāvi. Sibīrijā paliek ceļa putekļi un pavadītāji. Tikai mirklis, bet kāda dzīves izjūta! Valda tēvamāsa Marta atceras: “Kad izsūtīja, neviena asara nenobira. Kad braucām mājās, visi raudājām.”
    Izbraukšanas dienā Valda mamma Marta jo īpaši sapošas. Izejamās laka kurpes un flora zeķes kā īpaši šai dienai taupītas un pirmajos izsūtījuma gados un nav iemainītas pret kartupeļiem, lai kāds bads bijis. Un kur gan Sibīrietes ar tādām zeķēm un kurpēm ietu? Bet ar sevišķu lepnumu viņa nes vēl Latvijas brīvvalstī iegādāto vīra pirmskāzu dāvanu – sudraba saktu. Pēc izsūtīto nogādāšanas „izkraušanas” vietā Tomskas apkārtnē kādā filtrācijas nometnē Marta līdz ar citiem deportētajiem pratināta. Minētā tautiskā rota viņas pases fotogrāfijā pratināšanā piesaista kāda drošībnieka – speckomandantūras komandanta uzmanību, kurš prasa:  kas viņa bijusi, ka tāds ordenis priekšā? Neskatoties uz sliktajām krievu valodas zināšanām, Marta čekistu pārliecinājusi, ka sakta ir tautastērpa sastāvdaļa. Viņai bijusi sajūta, ka par šo sīkumu varēja nošaut.
       Kā pretstats varas teroram ir cilvēciskās attiecības. Valda Lazdiņa fotoarhīvā ir trīs zīmīgi attēli. Vienā – atvadas uz perona Tomskas dzelzceļa stacijā pirms izbraukšanas uz Latviju. Dzintra Lazdiņa (no kreisās) pirms iekāpšanas vilcienā  atvadās no Tomskas  paziņām – māsām Marusjas un Ņinas. Izsūtītā kopā ar sibīrietēm tur uz priekšu izstieptas sadotas rokas kā īpašu draudzības zīmi. Tagad sirmā “Plunču” saimniece Marta saka: “Esam pateicīgi tiem Sibīrijas ļaudīm, kuri, daloties savā nabadzībā, palīdzēja mums izdzīvot un atgriezties!” Otrā foto– saulaina Lieldienu svētdiena “Plunču” pagalmā 1958. gada martā. Saimnieki Lazdiņi atgriezušies jau pirms astoņiem mēnešiem, bet visi smaidīgi fotografējas kopā ar Ģēģeru ģimeni, kas “Plunčos” tika izmitināta laikā, kad mājas saimnieki atradās izsūtījumā. Vēlāk Ģēģeri labprātīgi aizgājuši un vēl ilgus gadus nākuši ciemos kā draugi. Trešā – Plunču saimes kopbilde, uzņemta kara sākumā, 1941. gada septembrī pastarītes Dzintriņas krustabās. Tobrīd visa “Plunču” zeme jau svešās padomju varas sadalīta vēl trijām citām no Latgales nākušām ģimenēm. Lazdiņiem atstāti vien trīsdesmit hektāri. Bet bildē visi kopā – gan vecsaimnieku ģimene, gan jaunienācēji. Visi sēž tik mierīgi, pašapzinīgi, ka grūti pateikt, kuri ir mājas saimnieki. Visam pāri cilvēcība. Cilvēcība, kas svarīgāka par jebkuru ideoloģiju. 
      Pret Baltijas tautu pamatiedzīvotājiem, kuri savā zemē dzīvo 7000 – 5000 gadu, 50 gadus ilgušais komunistiskais genocīds bija lielākā mērķtiecīgā iznīcināšana viņu vēsturē. Šīs izkaušanas apogeja bija Josifa Staļina režīma veiktās deportācijas 1949. gada 25. martā, kad arī 12 gadu vecumā kopā ar ģimeni uz Sibīriju tika aizvests arī fotogrāfiju autors Valdis Lazdiņš. 
     Toreiz visiem pieaugušajiem deportētajiem, ierodoties specnometinājuma vietā, bija jāparakstās par izsūtīšanu uz mūžu zem sekojoša teksta: „Esmu izsūtīts specnometinājumā uz mūžīgiem laikiem bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīves vietā un par patvaļīgu izbraukšanu (bēgšanu) no obligātā nometinājuma vietas tikšu notiesāts katorgas darbos uz 20 gadiem.” Neviens ne izsūtīšanas brīdī, ne nometinājuma vietā nepaskaidroja, kāda ir viņu vaina un par ko izsūtītie tiek tik bargi sodīti.
     PSRS Valsts Drošības ministrijas pilnīgi slepenā Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšanas operācija „Krasta banga” („Priboj”) bija Staļina masveidīgākā starprepublikāniskā operācija – izrēķināšanās ar „šķiras ienaidniekiem” un „buržuāziskajiem nacionālistiem”, kas tika īstenota no 1949. gada 25. februāra līdz 23. augustam, kad 33 ešelonos deportēti 42 125 Latvijas iedzīvotāji, to vidū 10 987 bērni. 211 bērni piedzima ceļā pārpildītajos lopu vagonos. Operācijas mērķis bija apspiest Baltijas tautu pretošanos okupācijai, iznīcinot atbalsta bāzi nacionālajiem partizāniem, atvieglot zemniecības varmācīgo kolektivizāciju, iznīcināt Baltijas tautu inteliģenci un atbrīvot Baltiju no iedzīvotājiem, lai pastiprinātu kolonizāciju. Deportāciju laikā bez tiesas sprieduma, bez likumīga pamata tūkstošiem ģimeņu PSRS okupētajās Baltijas valstīs tika vardarbīgi izrautas no savām mājām un aizvestas tūkstošiem kilometru Sibīrijā citos klimatiskos apstākļos, lai pēc izsūtīšanas organizētāju ieceres nekad vairs neredzētu dzimteni. Liela daļa deportēto to arī nekad vairs neredzēja, jo mira ceļā vai izsūtījumā.     
      Fakts, ka masveidīgākajā Staļina režīma deportācijā 1949. gada 25. martā no Latvijas citu Baltijas valstu vidū tika izsūtīts vislielākais iedzīvotāju skaits, uzsver, ka  Latvija atrodas Baltijas centrā, kur vajadzēja iedzīt pamatīgu pakļaušanas ķīli. Lielākā daļa izsūtīto bija latviešu zemnieki un te izpaudās kaimiņzemes okupantu naids pret iesakņojušos dzīvesveidu, jo tādiem cilvēkiem ir patstāvīga domāšana, kas komunistiskajai iekārtai bija traucējoša. 
      Ja skatāmies atpakaļ vēsturē, deportācijas kā metodi austrumos jau ļoti tālā senatnē izmantojuši senie asīrieši, kuri izcēlušies ar sevišķi lielu nežēlību, un pirms 4000 gadu deportācijas pielietoja, lai pakļautu un asimilētu citas tautas. Staļinam un citiem komunistiskā genocīda īstenotājiem šis piemērs bijis gana labs, lai to pielietotu vēl 20. gadsimta otrajā pusē. Noskaidrots, ka PSRS komunistiskā režīma pastāvēšanas laikā deportēti pavisam 25 miljoni latviešu, lietuviešu, igauņu, ukraiņu, krievu, vāciešu, ebreju, poļu, rumāņu, kalmiku, karaciešu, čečenu, krimas tatāru un citu tautu pārstāvju, kuriem elles vārti vērti vairākos tūkstošos gulaga nometņu un nometinājuma vietu. Apzīmējums „GULAG” – Galvenā nometņu pārvalde – vēlāk tika piedēvēts visai Staļina nometņu represīvajai sistēmai. Sibīrija, kuras „likums – taiga, prokurors – lācis” bijusi ideāla vieta tūkstošu un miljonu cilvēku iznīcināšanai bez pēdām, - raksta bijušais divkārt deportētais Ilmārs Knaģis. Sibīrijas daba jau sen aprijusi lēģerus, bezjēdzīgi uz deportēto kauliem uzbūvētos dzelzceļus, ciemus un pat pilsētas. Pāri nevainīgo upuru kapsētām un atdusas vietām izauguši meži. Vēlāk uzstādīti piemiņas krusti un pieminekļi tikai dažviet. Miljonu nogalināšana tiek attaisnota ar vienu frāzi: „Bij tādi laiki.” Taču deportācijās izdzīvojušo atmiņu stāsti ir stindzinoši. Kāds vietējais sibīrietis, sapratis notiekošo, izsaucies: „Kur viņus, nabadziņus, ved! Tur taču pat putni lidojumā nosalst!” Bet izdzīvojis izsūtītais atceras savu mirušo mazo māsiņu, kuras ledū sasalusī seja bijusi kā caurspīdīga un vizuļojusi ledus kristāliņos. Tas izskatījies tik skaisti! Smagākais liktenis piemeklēja arī vecus cilvēkus un invalīdus – izsūtītos, kas par sevi gādāt nespēja. 1941. – 1943. gadā Gulaga nometnēs vidējā mirstība sasniegusi 20 %.
      „Nepārtrauktajā komunistiskās sistēmas noziegumu virknē ir tādi, kas izceļas ar jo sevišķu, nekādi neizskaidrojamu un ne ar ko neattaisnojamu nežēlību un neizprotamu bezjēdzību,” grāmatā „Bij tādi laiki,” raksta Ilmārs Knaģis. Viens no tādiem noziegumiem tika pastrādāts pie Agapitovas salas, dēvētas par „Mirušo jeb Nāves salu”. I. Knaģis raksta: „Tur 1942. gada vēlā rudenī kailā vietā no baržām izsēdināja ap tūkstoti deportēto – vāciešus no Pievolgas un Ļeņingradas apgabala, somus un karēļus no 1939. gadā okupētajām teritorijām un latviešu sievietes un bērnus. Pat ļoti mazus bērnus un ļoti vecus cilvēkus... Un aizmirsa par viņiem...  Pārdzīvojot šausmu pilnu ziemu, līdz pavasarim izdzīvoja labi ja ceturtā daļa... Cilvēki mira jau no rudens. Pirmie nomira bērni un veci cilvēki. Tā izmira veselas ģimenes. Galvenie nāves iemesli bija aukstums, bads, caureja un cinga.. Bezizejas apziņa un izmisums.. Cinga padarīja cilvēku apātisku, cīnīties bezspēcīgu.. Nellija Rabkina (toreiz Zaķis), kurai toreiz bija septiņpadsmit gadu, stāstīja, ka bērni esot piesaluši pie nārām. Sākusies šausmīga caureja un sniegs ap teltīm bijis sarkans no asinīm. Novājējušajiem cilvēkiem nebija spēka sasalušajā zemē izkalt kapus. Mirušos kaut kā iekasīja pus metra dziļumā. Kapos saimniekoja vilki, polārlapsas un sermuļi. Grēdās sakrautie līķi dienām gulēja līdzās teltīm. Bija kanibālisma gadījumi...”
Kā stāsta Ilmārs Knaģis, „balto vergu” – dažādu tautību politiski represēto  - transportēšana pa Sibīrijas upēm uz nometinājuma vietām bija sākusies jau 1920. gados, kad Krievijā notika piespiedu kolektivizācija un kulaku izsūtīšana, un turpinājās līdz pat Staļina nāvei.
       Sāpes, kas sniedzas pāri sāpju slieksnim, cilvēks vairs nejūt, bet šausmas, kas ir neticamas, cilvēka dabā uzskatīt par neiespējamām. Tas, kas notika  Padomju Savienībā, jau arī neiekļaujas nekādos veselā saprāta un loģikas rāmjos. Diemžēl smagā nepatīkamā, neērtā mantojuma jeb pieredzes integrācija bieži ir vissarežģītākais uzdevums. Tas palīdz mērīt cilvēka būtības dziļumu un bez tā mainīties ir neiespējami.
      Luterāņu mācītājs Guntis Kalme par komunistiskā genocīda īstenoto deportāciju sekām Latvijā teic: „Tie ir desmitiem tūkstoši nerealizētu dzīves aicinājumu, tūkstošiem izpostītu ģimeņu un sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem neuzrakstītu grāmatu un neuzgleznotu gleznu un nesacerētu skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljoniem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu. Tie ir miljoni glāstu, kurus zaudējuši tie, kuri palika bāreņos un atraitnēs.”
      Darbs pie vēsturiskās patiesības noskaidrošanas, lai atklātu faktus par padomju totalitārā režīma būtību, ir jāturpina. Minētā režīma īstenotās deportācijas, kas tieši vai netieši skārušas arī gandrīz ikvienu Latvijas iedzīvotāju, ir vērtējamas kā noziegums pret cilvēci.
      Eiropas Komisija šī gada sākumā strādāja pie ziņojuma par komunistu režīmiem. Latvijas, Lietuvas, Bulgārijas, Čehijas, Rumānijas un Ungārijas ārlietu ministru parakstītā vēstulē Eiropas Savienības tiesiskuma, pamattiesību un pilsonības komisārei Vivianai Redingai uzsvērts, ka taisnīguma principam ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visu totalitāro režīmu upuriem, kā arī atbilstoša visu starptautisko noziegumu novēršana, piezīmējot, ka daļā Eiropas joprojām nav izpratnes par komunistu režīma laikā pastrādātajiem noziegumiem. Laikā, kad pasaules valstis cita pēc citas ceļā uz demokrātiju turpina atbrīvoties no totalitāriem režīmiem un diktatoriem, turpināšana klusēt un jebkādā veidā neatzīt savu mantojumu un tā radītās sekas rada arvien jaunus destruktīvu seku draudus.
     Atšķirībā no Veceiropas zemēm, kur dzimtas savu pašapziņu, krājot relikvijas, vairojot īpašumus un kopjot savu dzīves telpu, varējušas izkopt gadsimtu garumā, latviešu tautas likteņu traģika slēpjas faktā, ka ik pēc vienas vai divām paaudzēm svešzemju iekarotāji un svešas okupācijas varas bez žēlastības šķaidījušas Latvijas iedzīvotāju saknes un senču rūpīgi būvētos pamatus. Aprēķināts, ka no 13. gadsimta līdz 1945. gadam Latvija 170 gadus bijusi kara lauks. Uz katru kara gadu aptuveni tikai četri miera gadi.
      Lazdiņu ģimenei kā vienai no retajām bija dota iespēja 1957. gada jūlija vidū atgriezties senču mājās, kas palīdz gan saglabāt dzimtas saknes, gan stāstīt patiesību par pārdzīvoto. Latviešiem tipiska sajūta, izejot savas sētas pagalmā – te ir pasaules centrs un viss svarīgais tepat rokas stiepiena attālumā.
    Daļa Valda Lazdiņa pirmo, Sibīrijā kartupeļu pagrabā izgatavoto fotoattēlu kontaktkopiju, kas ar nedaudziem komentāriem bija sakārtotas iegriezumos uz aploksnes lieluma rūtiņu burtnīcas papīra, kopā ar vēstulēm Sibīrijas gaismas vēstījumu atnesa uz Latviju Valda bērnības draugam, neizvestajam tēvabrālim Verneram. 35x24 mm attēli ar mīļajām tālumā esošajām sejām Verneru iedvesmo tik ļoti, ka fotogrāfijas spēks savaldzina arī viņu.
    1949. gada 25. martā Verners vienīgais no mājiniekiem palika neizvests uz Sibīriju, jo bija aizbraucis uz trīsdesmit kilometru attālajām Lobes dzirnavām. Atceļā sapratis, ka notiek izsūtīšana un meties mežā, zirgu vienu palaizdams mājās. Taču drīz vien apcietināts, apsūdzēts par patronu turēšanu mājās, lopu nedošanu kolhozam, par nepakļāvību, jo maisījies jaunajai varai pa kājām, un divus gadus turēts cietumā. No turienes atgriezies, turpinājis pieskatīt Plunču mājas, līdz sagaidījis Lazdiņu ģimeni no Sibīrijas paša vārdiem kā no viņpasaules.
      Valdis ar atvadīšanās fiksāciju Tomskā tā aizraujas, ka pēdējā fotofilmiņa drīz izbeidzas un tālāko ceļu uz mājām, īpaši izkāpšanu Taurupes stacijā un 9 km garo ceļu uz “Plunču” mājām, vēl jo vairāk savas mājas, kādas tās Lazdiņi atrod pēc astoņiem Sibīrijas gadiem, vairs nav, ar ko nofotografēt, un tas fotogrāfam dara lielas sirdssāpes. Sibīrijas koferi vēl nav izpakoti, kad Valdis kopā ar Verneru nolemj kāpt uz velosipēdiem un doties uz 30 kilometrus attālo rajona centru Ērgļiem, kur Valdis savam FED iegādājas jaunas fotofilmas, ķīmiju attīstīšanai, bet Vernera pirkums ir nopietnāks – platfilmu kamera Moskva-4. Viņš teicis: “Lai kārtīga bilde iznāk! No šaurās filmas tāda bikšu poga vien ir. Ar niekiem nav ko blēņoties!” Nu abiem fotogrāfiem Lazdiņiem sākās jauns posms. Daudzās fotoekspedīcijās abi – Verners un Valdis – devušies kopā, daudzkārt portretējuši viens otru.
     Jau Sibīrijas attēlus iegaismo kāda īpaša Valda asi izjustā zūdošā laika mirkļu smeldze. Autors mēdza teikt: “Laika nekad nav diezgan. Vai Dievam laika trūkst vai saimniekam darba.” Bet Verners latviski rimto dabu paudis, veidodams tušas uzrakstus uz fotonegatīviem un attēliem, ietverot tajos savdabīgu dzīves filosofiju. Cūku bēru skatam Verners uzrakstījis tikai divus vārdus – “Lūdzamo dien’”–, bet uz kādas bēru kopbildes stūra ar tušu atstājis uzrakstu “Dzīve vien mirklis īss, nav kur steigties.”
    Nebija vīrieša darbu, ko Verners neprastu un visu to no Vernera iemācījās arī Valdis  – savām rokām taisīja mucas, grozus, grābekļus, mēbeles un bišu stropus. Jaunībā Verners bija strēlnieks un pagasta rakstvedis, bet vēlāk bitenieks, sertificēts brīvvalsts laika artēzisko aku rakšanas meistars un liels palīgs brālim saimniecībā. Bet mūža nogalē – arī fotogrāfs. Abi – Verners un Valdis – lielā mērā bija līdzīgi. Viņi abi rūpīgi krāja un glabāja fotonegatīvus, uzskatot, ka: “Kādreiz jau atkal tiem būs vērtība.”
      Lazdiņu ģimenei mājupceļš nebeidzās dēļ mājvietas fiziskas zaudēšanas. Tai savas mājas nācās zaudēt divreiz, - vienreiz izsūtīšanas dēļ, otrreiz – veco Plunču ugunsgrēkā. Karstā 1959. gada 9. jūlija dienā mājas nodeg. Ugunsnelaimes izcelšanās nebija nejauša.
     No uguns netika izglābts sadzīvei praktiski nepieciešamais. Pat pagalmā iznestie izglābtie trauki no karstuma saplīsuši, taču līdz mūsu dienām saglabājušies Sibīrijā līdzi izvadātie, vecie dzimtas foto albumi, foto negatīvi, izsūtījumā izgatavotās attēlu kontaktkopijas, dokumenti, dienasgrāmata, vēstules un pat tēta vilciena biļetes, ko viņš bija iegādājies, atgriežoties no izsūtījuma un saglabājis, - lietas kuru materiālā vērtība varbūt pielīdzināma nullei, bet kuras dzimtai spēj nodot tālāk identitātes un mīlestības kodu. Smagos apstākļos sirds gudrība senčiem palīdzējusi izšķirot, kas ir vērtīgākā manta. Tā vidū noteikti ir atmiņa. 
     Lazdiņi pēc mājas ugunsgrēka nepieņem Taurupes ciema izpildkomitejas piedāvājumu ievākties uz dzīvi citās mājās Ogres upes krastā, kas stāvēja tukšas, jo tur nebija atgriezušies izsūtītie. Astoņu cilvēku Lazdiņu ģimene vairākus gadus dzīvo uguns neskartajā pirtī un Plunčus ceļ no jauna.  
     2003. gadā Latvijas Fotogrāfijas muzejs atzīmēja savu desmitgadi un pirmatklāto Valda Lazdiņa darbu izstādi “Mājupceļš” nosauca par nozīmīgāko sava jubilejas gada izstādi. Lai arī smagā un traģiskā apkārt bija daudz, tas nav jūtams V. Lazdiņa fotogrāfijās. Tās pilnas pozitīvas, komunicējošas enerģijas un vitalitātes, kas virza dzīvotgribu. Viņš notiekošo redzēja ar jaunības un nākotnes acīm. Skatot citu fotogrāfu 1950. – 1970. gadu fotogrāfijas, neatstāj sajūta, ka redzamais ir padomju totalitārās varas apzīmogots. Skatot tēva fotogrāfijas šīs sajūtas nav. Tās pret bijušo attiecas ar vieglu smaidu, cieņu un paceltu galvu. Tā ir cilvēcības uzvara pār 50 sovjetizācijas gadiem un eksperimentu pārveidot cilvēkus PSRS par „homo sovieticus”. Neizdevās.
     Valdis Lazdiņš, kurš savu darba mūžu nostrādājis padomju saimniecībā „Taurupe” par šoferi, neuzskatīja sevi ne par fotogrāfu, ne reportieri un nekad neko nav fotografējis izstādei. Tikai – lai tvertu tik zūdošo un īpašo mirkli, ko varētu vēlāk aplūkot, ļaujot raisīties atmiņām un asociācijām. Viņš dokumentēja viņam doto laiku, un mēs par to neko nezinātu, ja citi Valda fotogrāfijās nepamanītu, ka vispārējais šajos fotodokumentos ir augstāks par personisko. Viņš radīja fotogrāfijas, kuras stāsta par viņa laika vēsturi un, kuras saprot ikviens, neatkarīgi no valodas. Pašam neapzinoties, Valdis vēlākajām paaudzēm deva vizuāli kultūrvēsturisku dokumentu ar lielu vērtību.
      Kāds foto profesionālis, izstādē ieraudzījis Valda Lazdiņa attēlus, bet vēl neizlasījis tekstus, izsaucies: “Nezināju, ka Bresonam ir arī tādas bildes!” Izrādās, ievērojamais pasaules fotožurnālistikas dibinātājs Anrī Kartjē – Bresons ar savu izglītību, pieredzi, iespējām un bagāžu un 20 – gadīgs izsūtītais latvietis bez visa tā uz pasauli tobrīd skatījušies līdzīgi...
      Par Valda Lazdiņa fotogrāfijām bijušais Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājs Vilnis Auziņš raksta: „Komentējot Valda Lazdiņa attēlu mantojumu, ir grūti atturēties no dažiem vispārākās pakāpes apzīmējumiem un vēlmes viņa fotoattēlos izteikto dzīves skatījumu salīdzināt ar ievērojamiem pasaules 20. gs. vidus un otrās puses subjektīvā dokumenta vai izcilu sociālā komentāra eseju autoriem. Objektivitāte prasa atturēties, jo Valdis Lazdiņš nebija pazīstams nedz ar profesionālo motivāciju, nedz arī ar komplicēto sevis pozicionēšanas metodiku, kādu lietoja, piemēram, aģentūras Magnum autori.Vērtējot Valda Lazdiņa praktiski vienīgo visu mūžu veidoto laikmeta apraksta kolekciju, vairākas paralēles ar pasaules fotogrāfijas izcilībām tomēr var uzdrīkstēties novilkt. Valdis Lazdiņš lieto vienu universālu metodi. Viņš ir godīgs. Viņš stāsta citiem par to, kas viņam šķiet nozīmīgs cilvēka esības kontekstā. Viņa fotogrāfa un radīto attēlu pozīcija ir humānisms. Sākot no deportācijas gadiem Sibīrijā piecdesmitajos gados un kolektivizācijas realitātēm Latvijā laikā no 1960. līdz 1970. gadam, Valdis Lazdiņš veido savdabīgu fotohroniku. Savdabīgu kaut vai tāpēc, ka tā atšķiras no politiskās varas akceptētu sižetu satura. Arī attēlu kompozīcijas autors veido, sekojot norises būtībai un neaizliedzot sev pārkāpt fotoamatniecības tradīciju klišejas. Attieksmes stabilitāte pret notiekošo ir vadījusi viņa izteiksmes līdzekļu izvēli un noteikusi esošās attēlu kolekcijas laikmeta tēla stabilitāti. Tieši nepretenciozā autora distance pret dzīves plūdumu ir palīdzējusi viņam uztvert notikumu jēgas dramaturģiju un vērst ikdienišķo par vispārinājumu,”
      Piemēram, Valda uzņemtajā tēva Andreja portretā. Ir 1960. gada marts. Lieldienas. Plunču saimnieks Andrejs Lazdiņš pie dzīvošanai pielāgotās pirtiņas. Viņa biogrāfijā latviešu strēlnieka gaitas Ložmetēju kalnā un Ziemassvētku kaujās, taisnības meklējumi sarkano strēlnieku rindās, Latvijas uzplaukuma 20 gadi, trīskārša okupācija, deportācija un divkārša tēva māju zaudēšana  izsūtījumā un ugunsgrēkā.
      Vai citā attēlā Andrejs pēc atgriešanās no izsūtījuma atkal savās tēva mājās 1958. gada rudenī ved no lauka pirmos pēc Sibīrijas gadiem atkal Plunču sētas zemē izaugušos kartupeļus. Ne paša rati, ne zirgs vairs nepieder viņam, bet gan kolhozam. Un zeme pasludināta par visas tautas īpašumu.
    Vienīgā atzinība, kas Valdim Lazdiņam jelkad izteikta, ir Taurupes pagasta padomes pateicība 2004. gadā par radošu darbu fotogrāfijā. Viņa izstādes “Mājupceļš”atklāšana Taurupē reizē ar Aizvesto dienas pasākumu, kas pulcēja visas paaudzes, sākot ar bijušajiem izsūtītajiem un beidzot ar skolēniem, kļuva par nozīmīgu notikumu pagasta dzīvē. Fotogrāfam nozīmīga bija arī viņa piedalīšanās izstādes „Mājupceļš” atklāšanā Āverejā, Kvērneses (Kvernes) muzejā 2004. gada vasarā, kad Norvēģijas dabas skarbums nevilšus radīja asociācijas ar piedzīvoto Sibīrijas skarbumu.
     Savas vienīgās izstādes atklāšanas reizē Valdis Lazdiņš teica: “Fotografēt var nepārtraukti un visu. Tagad fotomāksla ir aizgājusi bezgalībā. Bet interesantā ir maz, un tas trāpās reti. Fotomirklis ir tik īss, gaisma mainās tik ātri, ka daudzreiz to nevar tik veiksmīgi noķert. Fotomirklis parādās tik momentīgi un atkal tikpat ātri gaist... Cilvēks arī vien mirklis ir. Pēc brīža viņš jau būs savādāks.”  Bet es tēva fotofilmiņas atklāju līdzīgi kā pētnieki mēdz atklāt vēl nezināmas salas vai zvaigznes. Pašas darbošanās fotogrāfijas un žurnālistikas laukā ir palīdzējusi tās novērtēt un varbūt sevī atraisīt tēva savulaik apslāpētu talanta dzirksti.